Monthly Archives: July 2011

Trešā diena: parādās daudz draudziņu

Standard

Pieceļamies atkal vēlu, bet ar mērķi rosīties, lai iekārtotu savu Bangladešas dzīvi. Pagaidām mūsu mantas, ko sūtījām nav atnākušas un nav ar ko tīrīt dzīvokli. Šoferis, kura vārds ir Bilash tiek sarunāts uz vieniem, bet līdz tam mēs izejam pastaigā pa rajonu. Šodien šķiet ir vēl karstāks kā līdz šim. Svīstam, bet ejam. Drīz vien rikšu braucēji sāk piedāvāt mūs aizvest uz kurieni mums vajag, mazs puikas prasa naudu. Atsakām visiem un drīz dodamies mājup. Savādākai un nepastarpinātai realitātei uz ielas bez mašīnas ir jāpierod pamazām. Tam mums ir vismaz divi gadi. Atkal apmeklējam skolu, tad veikalu. Tirgū kur atrodas mums nepieciešamie veikali valda rosība. Tiek pārdotas dzīvas vistas, drēbes, spilveni. Neiztrūkstoši ir arī melnmutaini puikas, kas vēlas pārdot novelkamās bildītes par 10 takām. Pēc viņu domām Lezlija ir vairāk iežēlināms upuris un 10 takas viens no viņiem dabū. Tad mājas un mājas tīrīšana, mēbeļu pārstumšana un telpas apgūšana. Diena beidzas ar spageti un lielu prusaku dauzīšanu. Dienvidāzijā prusaki ir ierasta lieta. Ja pirmajās dienās viņi vēl nebija aptvēruši, ka dzīvoklī 2A ir ievākušies īrnieki, tad trešajā dienā visa prusaku kopiena nāca mūs aplūkot. Par nožēlu četriem no viņiem šī vizīte beidzās letāli. Plāns ir nopirkt indi, kas pieliktu punktu prusaku interesei par dzīvokli 2A.

Advertisements

Otrā diena: pamazām apgūstam laukumu

Standard

Laika joslu maiņa dara savu un mostamies jaunai dienai tikai vienpadsmitos. Auksta duša, jo tikai pēc pāris dienām saprotam, ka viens no pieciem slēdžiem pie vannas istabas durvīm ir domāts ūdens boilera ieslēgšanai. Vēl aizvien nezinu, ko dara pārējie trīs slēdži. Vienos ir klāt šoferis Jahangirs, skolas minibusā Nr. 4 šoferis, kas mūs aizved uz skolu. Mūs sagaida skolas administrācijas vadītājs, cienījamais Mr. Rahman. Kungs gados un izbijis viesnīcas vadītājs Arābu Emirātos. Nedaudz parunājam par skolu un Bangladešas politiku un tālāk mūs skolu izrāda Burhans. Skola ir celta pirms desmit gadiem, šobrīd ar 570 skolēniem, ar baseinu un kriketa laukumu. Paēdam pusdienas skolas kafetērijā, kurā skolēnu vasaras brīvdienās ēd skolas darbinieki un strādnieki, kas veic dažādus remonta un uzkopšanas darbus. Liellopa karijs ar rīsiem ir mūsu pirmā īstā Bangladešas ēdienreize. Ass un sātīgs ēdiens, kas izspiež man uz pieres sviedru lāsītes. Bet man jau garšo. Tālāk mēs braucam uz Gulšan rajonu, kas ir Dakas komerciālais centrs, mainīt dolārus uz takām (1 dolārs ir vērts 74 Bangladešas taka). Lai varētu sapirkt visu nepieciešamo dabūjām pāris paciņas naudas un skaitīšana prasa pāris minūtes. Turpat pāri ielai likām lietā savas takas, lai nebūtu jāēd tikai tostermaizes ar sieru, olas un augļi, ko skola sarūpējusi pirmajam vakaram. Veikalā „Lavender”, kas nebija lielāks par „Super Neto” strādā vismaz 15 cilvēki, kas ir parocīgi, ja kas ir jāprasa, bet arī nogurdinoši, jo ik pa laikam pāris darbinieki stāv blakus, lai ieteiktu labāko produktu vai arī lai noskatītos, ko mēs plauktos cilājam. Beigu beigās darbinieki palīdz aiznest iepirkumu maisus līdz mašīnai. Tas, ka uz mums daudzi skatās veikalā vai vienkārši uz ielas ir kļuvusi par ikdienu. Esam un paliekam mēs baltie zvirbuļi un tur neko mēs nevarēsim izdarīt. Kā bija rakstīts Bradt Bangladešas ceļvedī: „Sagatavojaties ārzemju slavenības statusam”. Pats galvenais, ka šie skati ir aiz ziņkārības un pozitīvi. Pat ubagi smaida un klauvē pie automašīnas loga. Otrdienā man bija pirmā pieredze slēgt pakalpojumu līgumu ar Grameen phone, lai dabūtu mobilo internetu. Līgumam tiek pievienota klienta bilde, kā arī pirkstu nospiedums. Skāde vienīgi, ka Bites mobilā interneta modēms, kurā es plānoju ievietot Grameen simkarti kā izrādās ir piemēroti tikai Vodafone partnertīkliem. Žēl, jo tas nozīmē, ka vēl viena diena bez piekļuves internetam, viena diena bez ziņām un saziņas.

Pirmā diena, pirmie iespaidi

Standard

Lidmašīnas logs un pirmais skats uz ūdeni pārklātajiem laukiem Dakas pievārtē. Skursteņi ūdenī, kas kā izrādās ir ķieģeļu cepļi un strādā tikai tad, kad nožūst lietus perioda ūdens. Piezemēšanās un esam klāt zemē, kurā mes dzīvosim divus gadus. Nav ne jausmas, kas mūs sagaida, jo neesam pat ceļojuši pa Āziju. Pirmais, kas mūs sagaida ir muitnieks ārzemnieku reģistrācijas birojā, kurā mēs iegriežamies. Uzrunāju viņu, bet ir jāuzgaida. Iemesls ir tas, ka viņš ir iegrimis lūgšanās. Sajūtos neērti, ka iztraucēju, bet viņam tas netraucē. Kā izrādās ārzemnieku reģistrācijas birojs reģistrē tikai indiešus un pakistāniešus, tādā veidā atgādinot par Bangladešas sarežģīto vēsturi ceļā uz neatkarību.

Ārpus lidostas mūs sagaida Burhans, Dakas Starptautiskās skolas pārstāvis. Ļoti jauks cilvēks, kas kļūs mums tuvākajās dienās par ceļvedi, palīgu un padomdevēju. Esam pirmie skolotāji, kas ir ieradušies. Pāris soļi un esam skolas minibusā, izbraucam uz ielas. Tā sākas musu pirmie iespaidi un sajūtas par Daku. Pāris vārdos karsts, daudz cilvēku, mežonīgi haotiska satiksme. Ir 35 grādi, bet mitrums liek justies, kā 40 grādos. Labi, ka minibusā ir kondicionieris. Cilvēki ir visur ceļmalās, mašīnās, autobusos un uz to jumtiem, bērni skraida pa ielas vidu un, protams, simtiem riteņu, gan motorizēto rikšu. Satiksmes noteikumi, kas noteiktu ko vairāk par to, kurā ceļa pusē automašīnai ir jābrauc, šķiet neeksistē. Luksoforu un ceļa zīmju vienkārši nav. Bet tas nav šķērslis mums nokļūt mūsu jaunajās mājās Baridhara Diplomatic enclave. Trešais stāvs, atslēgtas durvis, bet nav elektrības. Elektrības atslēgšanās visam rajonam notiek vismaz trīs vai četras reizes dienā. Es pat brīnos cik ātri es pie tā jau esmu pieradis. Bet nav ilgi jāgaida līdz tiek iedarbināts mājas ģenerators un ir gaisma dzīvojamā istabā uz pāris štepseļos. Elektrība rajonam tiek parasti atjaunota apmērām stundas laikā. Vienojamies ar Burhanu, ka brauksim iepirkt produktus un dzīvoklim nepieciešamās lietas nākamajā dienā un metam mieru. Vēl pie mums atnāk kabeļtelevīzijas meistars un pārliecinās, ka TV strādā, ieēdam vakara tostermaizes un laižamies gulēt.

It’s getting crowded in here…

Standard

Good morning!

Life in Dhaka has provided us with many new experiences to share with our friends across the world. Something exciting happens every day and today was no exception. I awoke this morning to find a visitor in our bed staring right at me. Since neither Janis nor I were totally awake I mumbled something strange to the effect of, “Janis, I think I see something and I don’t like it!” He picked up the clock because we’ve been on a crazy schedule with jet lag, assuming we had slept in again. I just pointed to the corner of the bed and he sat up to get a better look. Yes friends, there sitting in the mosquito net was a gigantic cockroach wiggling his antennae to offer his morning greetings. I squealed and then gagged as I considered snuggling with that thing in the night, and quickly made my way out from under the mosquito net while Janis kindly took care of our uninvited guest. I was prepared to ward off mosquitoes while in Bangladesh and even came equipped, but these persistent cockroaches were not on the agenda. They’re large, lively and seem intent on surprising me in random locations around the house.

After considering how that fellow might have joined us under the bug net, we decided to clean beneath the bed. It is a four poster bed with 4 compartments beneath. We cleaned underneath the entire bed finding all manner of “treats” that sufficiently turned our stomachs. When we had finally disinfected the space, we put the bed all back together feeling more at peace about getting a good night’s rest tonight. I fluffed the blanket one last time to get it straight and something came running out. I squealed, naturally, but leaned in to get a closer look at the new culprit. Can you guess what it was?

A teeny, tiny, lightning-fast lizard!

What? My first instinct was to reach down and grab him for further inspection, but I refrained when that nagging feeling hit me that this is the kind of place where you pick up a little lizard and get a little poisoned! It quickly made its way under our bed into one of those newly disinfected compartments! We decided to leave it be for the moment so he could come out on his own time…tough I’d gladly trade a roach for a lizard!

We made our way to the kitchen to move the stove so we could finish cleaning behind it (not a pretty job). Janis asked what was in the drawer that had been tucked away and I showed him a handful of keys – what to, I have no earthly idea- and a hefty load of cockroach poo! Oh joy! He asked about the cupboard below and I had looked only moments earlier, so I told him it was empty. When I opened it to show him proof, out ran another cockroach! The obligatory squeal and a hop in the air.

It’s noon and I’ve seen two cockroaches and a lizard in some very undesirable places. Not a great day to be in apartment A2! The only positive effect of these visits? I’m sure my heart is getting a better workout than it’s had in years!

Assalam aleikum from Dhaka!

Image

life in DhakaWhen I was trying to decide on a focus for this blog, I struggled to come up with anything meaningful that I felt deserved documentation. There are all kinds of blogs and so I reverted back to the blogs I have actually spent time reading. The truth is, I am not a great fan of blogging! I tend to stumble upon them only when I am searching for information about an area or topic that I need more first-hand information on. Before moving to BD, I scoured the web looking for insight into what life there might actually be like- from an expat’s perspective. I wanted to know what to expect, what to bring along, and perhaps what to beware of. Unfortunately, there wasn’t much for me to read. I also love telling (and, on occasion, exaggerating) stories of interesting and strange things that seem to happen only to me. It could be that I make these happenings more grand than they really are, but I don’t think so! I believe that all of us lead exciting lives and basically how others percieve everyday happenings in the life of anyone but themselves is completely subjective anyhow! My hope is that this blog will survive the whole 2 years that I have signed up to live and work in BD! It would be cool to see how my perspective changes after spending time living and traveling in Asia. So, without further adieu, thus begins my blog experience known as “Love, the Poli”.  (the name is reflective of the fact that my husband will also publish posts on this blog, only his will be in Latvian)