Monthly Archives: August 2011

Take a picture, it lasts longer!

Standard

So part of being a whitey in a country like Bangladesh, is that you always get stared at when out in public! It doesn’t matter where you go, you will turn some heads. Lately I’ve been in some pretty crowded places and if this is anything close to what fame feels like- it ain’t pretty!  Now, it is very common for Bangladeshi people to actually stop what they’re doing to just turn and stare as you walk by, but if you dare to stop for any length of time, you will actually draw a crowd. It’s humorous but can also become quite frustrating when you actually need to move or… pick your nose, for example!

A day out in Dhaka brings many spectators- no matter where you go! If you are on foot, you will draw the most attention because 1) you’re crazy to walk around in such heat when clearly you could afford some mode of transportation and 2) beggars can catch up with you when you’ve got no wheels! People will whip out mobile phones and cameras to take pictures of you and you just have to laugh. It can feel a bit like you’re an animal at the zoo, but I prefer to think of it as if they’re watching me on television! The stares I’ve received are varied. There are: big smiles and waves, greetings in English, inappropriate noises and heckling made by men since you’re not totally covered as proper Muslim women should be, and finally puzzled spectators who seem to be in a state of shock at your presence. You never know what type you’re going to get, but you can always bet that the people WILL stare. I am hoping eventually I will just get used to it. In the meantime, I am trying to just keep a good sense of humor about the whole thing and understand the view from where they’re standing!

Advertisements

I don’t do pets…

Standard

Part of my morning routine has always been stepping outside to check the weather in order to make sure I’m dressed properly. I’m not really sure why I bother carrying on this tradition in Dhaka since every day is the same: hot and humid! This morning I was just about to step out when Janis came in from the balcony and quickly slammed the door behind him. Feeling puzzled, I headed for the door. “Ummm, there’s a mouse out there, so…” was Janis’ brief explanation. I ran around to the sliding glass door where I spotted a small rodent hiding in the corner and clawing against the frame. I thought it was actually kind of cute. We let it be and went to school.

By the time we got home, I figured the rodent would have been on its way back to where it came from- though that was curious enough since we live on the second floor and it seems to have dropped onto the balcony from nowhere (no, I will NOT choose to believe it came from INSIDE the apartment!) Lo and behold, the rodent was right where we’d left it, so we decided we should take some action before it thought about moving in with us. Janis was concocting a plan and I was having a hard time understanding why this little thing should be such a big deal. Janis’ first idea was that he would drop it off the balcony. I quickly scratched that plan as there are always people walking the streets and I could just imagine someone getting hit with a rat. Ew! His second plan was to catch the rat, but we didn’t know what we’d do with it after that. My vote was for catching it in the garbage bin and closing the lid, but Janis returned with a beer box and a wide grin on his face, so beer box it would be! We each donned a broom and Janis held the open beer box. I slowly opened the door and Janis whispered to be careful. I couldn’t understand why he was so uptight since the thing was really rather small. However, when the rodent saw me approaching, it actually reared up on his hind legs and started to jump into the air!

Janis joined me on the balcony and the rat began to jump and squeak while bearing its front teeth like dogs do. Janis swatted at it with his broom and the rat made its way across the balcony in between us.  I was immediately struck with the giggles at how ridiculous we must look fighting such a small intruder with such rigor. We then proceeded to attempt to corral the feisty rat into the box, but it was having none of that! Janis took on a new tactic in which he would wait for the rat to jump and try to catch it on its way down. Once or twice the rat landed ON the box and Janis’ reactions sent me into fits of laughter. He tossed the rat back onto the ground and each time it was angrier that its peace had been disturbed. I poked one last time at the furious rodent and it leapt into the air for the last time. Janis caught the rat in the air, closed up the box and made his way downstairs. Victory was ours…though not without a good battle.

Janis and his new friend were gone for a while and I had to wonder what in the world he decided to do with the nasty little thing. When he finally returned home, he told me he let it loose in the park near the lake. Hm, why do I have a feeling we might be seeing our furry friend some day soon? If rats have got any sort of memory for traumatic events in their life, we might be taken down in the park by an angry mob of Bangladeshi rats on a dark night!

6. augusts / Klubi, alkohols un jaunie kolēģi

Standard

Šodien mostos ar smagu galvu. Un iemesls ir ļoti triviāls – pāris ali pēc 10 dienām sausā. Bet viss sākās vakar no rīta ar brokastīm Bagha klubā kopā ar Deividu un Nohoru. Viņi abi ir mūsu „buddies”, jeb kolēģi, kas ir atbildīgi par veiksmīgu mūsu iedzīvošanos Dakā. Ņemot vērā to, ka mēs vairāk vai mazāk esam iedzīvojušies Dakā, viņi palīdz mums aizpildīt sociālās dzīves vākumu un piektdienas rītā uzaicina mūs brokastīs uz Bagha klubu. Klubs Dakā nenozīmē skaļu tehno mūziku, spoguļbumbu pie griestiem un lētus prožektorus. Klubs Dakā nozīmē ekskluzīvu sabiedrību ar piederību noteiktai nacionalitātei vai arī sabiedriskajam statusam. Pamatā lielākā daļa ārvalstnieku, kas dzīvo Dakā agri vai vēlu kļūst par klubu biedriem. Tas nedaudz atsauc atmiņā koloniālu sabiedrību, kas dzīvo pagātnē, bet tā nu tas šeit ir. Ja tu esi amerikānis, tad tev ir iespēja kļūt par „American recreational club” biedru. Bet tas, ka tu esi amerikānis, nenozīmē, ka tevi tur uzreiz tur uzņems. Par tevi ir jāgalvo kādam Amerikas vēstniecības pārstāvim. Līdzīgas prasības ir arī Holandiešu klubam, Austrāliešu klubam, Vācu klubam, Britu klubam, un tā var uzskaitīt vēl vairākus klubus. Godīgi būtu gan piebilst, ka šie klubi atsevišķos gadījumos pieņem arī citas nacionalitātes cilvēkus, tomēr ir jābūt pamatotai saiknei ar šo valsti. Ja nacionalitāte ir šķērslis, tad ir iespēja atrast klubus, kuru piederības zīme ir nauda un noteikts sabiedriskais statuss. Te ir īpaši ekskluzīvais Dakas klubs, kas durvis vēra gadsimta sākumā, kad Bangladeša vēl bija britu kolonija. Ja tajā laikā tas bija ekskluzīvi britu koloniālistu klubs, tad tagad tas ir forums un izklaides vieta Bangladešas sabiedrības krējumam – politiķiem un uzņēmējiem. Tad vēl ir Starptautiskais klubs, kur ir jāmaksā ļoti augsta biedru nauda. Bet kādēļ gan ir vērts būt par šādu klubu biedru? Iemesli ir dažādi un katram klubu biedram ir sava motivācija. Vienam tā ir norobežošanās no Bangladešas skarbās realitātes, otram tā ir tautiešu satikšana, trešajam tā ir iespēja labi pavadīt laiku kopā ar visu ģimeni. Klubos parasti ir baseini, tenisa korti, bibliotēka, restorāns, svaru zāle un bērnu spēļu istaba. Bet daudziem klubi ir iespēja nobaudīt veco labo miestiņu un iedzert arī kaut ko stiprāku. Kā jau jūs daudzi ziniet, Bangladeša ir sausa valsts, islāms nepieļauj apreibināšanos. Ārpus jau minētajiem klubiem, alkohols nav atrodams ne restorānos, ne kafejnīcās. Arī mums ir priekšā būtiska izvēle, kurā klubā iekļauties un kurš klubs mūs pieņems. Lezlija ir amerikāniete, bet es viņas vīrs, izvēle var krist uz amerikāņu klubu. Vēl jo vairāk zinot to, ka tas skaitās vislabākais pilsētā. Otrs variants ir ziemeļvalstu klubs. Būs jāstāsta viņiem, ka ne tikai igauniski runājošs tirliņš ar tauriņu uzskata sevi par ziemeļvalsts pilsoni, bet arī latviski runājošs sprukstiņš ir gatavs kvalificēties par ziemeļvalstu pilsoni tikai lai izbaudītu kluba labumus un iedzertu kādu alu. Tā nu tas ir. Bet pagaidām klubus mēs varam apmeklēt ejot uz tiem kopā ar to esošiem biedriem, kas mūs pieraksta uz konkrēto vakaru. Bagha klubā mēs paēdām kārtīgas brokastis, bet vakarā mums bija jauno skolotāju saiets austrāliešu klubā. Foster alus, aussie burgeri un šorīt man sāp galva. Ak, jā, kolēģi ir jauki. Bet par to jau nākamajā bloga ierakstā.

4. augusts / Telefons, iela un gaļa

Image

Šodien piektdiena. Eiropā tā iezīmē nedēļas pēdējo darba dienu, šeit – nedēļas nogales sākumu. Cik jauki, ja vien nebūtu jāstrādā pirmdienās.  Ar katru dienu Daka kļūst mājīgāka, tomēr pietrūkst Latvijas. Tā rezultātā man tiek bloķēts telefons. Iemesls ir pārlieku lielie tēriņi par zvaniem uz Latviju, kas pārsniedz drošības naudu. Bet lieli tēriņi ir ļoti relatīvs jēdziens un it sevišķi Bangladešā. Apmērām 30 minūtes sarunām ar Latviju man izmaksā ap 1000 takām, kas ir … 10 eiro. Situācija tiek atrisināta dienu vēlāk, kad mēs aizbraucam uz mūsu mobilā telefona operatora „Robi” klientu apkalpošanas centru un papildinām drošības naudas apjomu. Kad tas ir izdarīts steidzamies atpakaļ uz mūsu automašīnu otrā ielas pusē un to ir grūtāk izdarīt nekā pazvanīt uz Latviju. Mežonīgā satiksme uz galvenās Gulšan rajona ielas prasa spēju ātri skriet un labu koordināciju. Papildus prasme, kas noder un kuru piekopj vietējie Bangladešieši, ir kratīt mašīnām ar pirktu. Es nezinu cik tas daudz palīdz, bet pāri ielai mēs tiekam sveiki un veseli. Šeit gan man ir jāpiebilst (īpaši rūpīgi šis teikums ir jālasa manai mammai) – lai arī satiksme ir haotiska, mašīnu ātrums nav liels un tādēļ nav dzīvībai bīstams. Nākamais šķērslis spēlē „Nokļūsti līdz mašīnai” ir 8 gadīgs avīžpuika un viņa nedaudz vecākais draugs, kuri mūsu kabatās ir „saskatījuši” biezos rietumu makus. Papildus tam, mūsu šoferis vēl nav piebraucis.Tā mēs pavadām vismaz piecas minūtes viņu kompānijā. Mazo nominālvērtību banknotes mēs esam iztērējuši un man ir tikai 100 taku banknotes (1 Eiro). Klusu to pasaku Lezlijai, bet bērnu ausis dzird visu. Tas viņus nemulsina un aktīvākais runātājs saka, ka viņi labprāt pieņemtu arī 100 taku banknoti un to sadalītu fifty/fifty ar mazo puiku (skatīt bildes). Zinot, ka 100 takas šiem puikām piesaistīs citu naudas lūdzēju uzmanību, nogaidu līdz pēdējam un iedodu tās viņiem tikai pirms kāpšanas busā. Pa ceļam uz mājām iebraucam DIT-2 tirgū, kur sameklējam austrāļu miesnieku (gaļas veikalu/skārni). Priecē tas, ka pats īpašnieks, austrālietis Veins pako gaļu kopā ar saviem darbiniekiem. Uz sienas ir ne tikai kvalitātes sertifikāti A4 formāta rāmītī, bet arī sienas gleznojums ar informāciju par to, ka gaļas kvalitāte atbilst un ir pārbaudīta no Britu „PVD” puses. Tā ir būtiska informācija, it īpaši bailīgajiem rietumniekiem. Bet kā saka īsti kārklu angļi „better safe than sorry” (labāk droši, nekā pēc tam nožēlot).

_

2. augusts

Standard

Šodien sākas svētais Ramadan mēnesis, kura laikā kārtīgi musulmaņi gavē (ēst var tikai pirms saullēkta un pēc saulrieta), pārdomā savu dzīvi un dalās ar mazāk pārtikušiem līdzpilsoņiem. Tas nozīmē, ka pa dienu ir atvērta tikai daļa restorānu. Rosība pilsētā samazinās. Ielās parādās vairāk ubagu. Dakas ubagus papildina nabadzībā dzīvojošie laucinieki, kuri ierodas ar cerību, ka pārtikušie Dakas musulmaņi būs gatavi dalīties tieši ar viņiem. Arī mēs esam visā tajā ierauti, jo balta seja minibusā logā nozīmē pārticību. Sastrēgumos un atsevišķos krustojumos nav ilgi jāgaida līdz pie logiem parādās izstieptas rokas. Cik varam, tik arī mēs dalāmies, neskatoties uz ceļvežos teikto, ka tas naudas došana ubagiem situāciju neuzlabo. Tā vietā tiek ieteikts finansiāli atbalstīt vietējās NVO, kas strādā ar izglītības un nabadzības izskaušanas programmām. Mūsu šoferim, runātīgajam Mofizam ir savs viedoklis. Ne visiem ir jādod nauda, jo daži ubagi ir alkoholiķi (sausā valstī?). Mofizs mūs ved uz Homebound transporta kompānijas biroju, kas ir atbildīga par mūsu mantu saņemšanu Bangladešas muitā un to nogādi mūsu mājās. Kā izrādās tā ir liela kompānija ar 350 darbiniekiem. Tā pārstāv DHL un tās īpašnieks ir austrālietis Henrijs Džeikobs. Viesmīlība un biznesa etiķete Bangladešas (varbūt jau tikai Homebound) stilā nozīmē, ka pat liela uzņēmuma īpašnieks personīgi satiek klientu, parunājas par dzīvi un pat iesaka kurš gaļas skārnis ir vislabākais pilsētā. Mums lieti noder ziņa, ka DIT-2 tirgus telpās ir gaļas veikals „Aussy butcher”. Varbūt es neesmu izvēlīgs/izlepis/bailīgs, bet vietējo veikalu gaļu, kas nav saldēta un pakota fabrikā vēl neesmu pircis. Galu galā manai aizstāvībai varu teikt, ka šādā klimatā gaļas kvalitātei ir īpaša nozīme.

Daka: jau pirmais augusts

Standard

Kādu brīdi neesmu rakstījis, jo darbu pilnas rokas. Dzīvoklis pamazām kļūst mājīgāks, tīrāks un apdzīvotāks. Mēs varējām paļauties uz kalpones palīdzību tīrot dzīvokli, bet nolēmām tomēr paši noteikt tīrības standartu un tikai tad paļauties uz citu darba rokām. Jā, turpmāk mums ikdienas mājas darbos palīdzēs „maid”. Tieši tāpat kā es nevaru aprast ar vārdu „kalpone”, kuram latviešu valodā nav pozitīvas pieskaņas, es neesmu vēl apradis ar domu, ka kāds ikdienā mums palīdzēs ar mājas darbiem. Dienvidāzijā tā ir pierasta lieta un cilvēki, kas to var atļauties, algo šoferus, pavārus, dārzniekus, aukles, utt. Kā Rīgā mums teica Indiešu paziņa Arpita, pie kuras mēs mācījāmies bengāļu valodu: ”Ārvalstnieki ar rietumu algām Dienvidāzijā dzīvo kā paradīzē un „get pampared” (tiek apčubināti) no visām pusēm”. Bet tās ir arī darba vietas, kas ir pietiekami labi apmaksātas Bangladešas standartam un dzīves dārdzībai. Ne velti mājas apsargs Jalals mums svinīgi iesniedza savu CV un rekomendācijas, sakot, ka viņš ir brīnišķīgs pavārs. CV mums iesniedza arī rikšas braucējs, kuru līdz šim bija algojuši daži skolas kolēģi. Mūsu kalponi Piarre, kuru mēs vēl neesam satikuši ieteica skolas eLearning koordinators Maikls Gau pie kura viņa līdz šim strādāja un mēnesī mēs viņai maksāsim 8000 Takas, kas ir ekvivalents 90 EUR. Tradicionāli papildus izmaksas ir prēmijas viena mēneša algas apmērā Ramadan noslēgumā, kā arī vasaras brīvdienām sākoties. Tas nav slikts variants Piarrei, zinot, ka standarta alga kalponei mēnesī ir 4-5 tūkstoši taku. Lai arī viņa mums palīdzēs 3 dienas nedēļā, es vēl pie šīs domas neesmu pieradis.

Turpinām iepazīt vietējo dzīvo radību, kas uzskata, ka viņai ir tādas pašas tiesības atrasties dzīvoklī kā mums. Ja līdz šim mēs sastapāmies ar prusakiem, tad jaunums ir maza ķirzaka, kuru atradām gultā uz segas un maziņš simtkājis uz sienas. Abi mazāk kaitīgie kustoņi tika izlikti no dzīvokļa. Lai arī šobrīd nav odu sezona, atsevišķi eksemplāri pamanās iekost. Drogās pirktais čehu odu atbaidītājs/indētājs Bangladešas odus nesatrauc. Lasīju tikko Aijas dienasgrāmatu par dažādiem kustoņiem viņas mājā Austrālijā un smējos cik līdzīga situācija ir mums. Esam jau pieraduši pie elektrības pārrāvumiem. Vienīgi pirms pāris dienām bija noplīsis mājas ģeneratora akumulators. Ejot skaidrot situāciju par ģeneratoru, kāpnēs iepazinos ar kaimiņu – itāli Džovanni, kas šeit nodarbojas ar biznesu. Tas, ka viņš bija iznācis kāpnēs baltās semeikās un maikā, atsauca man atmiņā filmas par Neapoles strādnieku rajoniem. Šo sajūtu pastiprināja skaļais „čau”, ko viņš man nokliedza pakaļ, atvadoties. Tā nu es esmu iepazinies ar vienu no mūsu kaimiņiem. Drīz vien iepazīšos vēl ar četriem kaimiņiem. Četrus dzīvokļus apdzīvo skolas kolēģi.