Category Archives: Janis in Latvian

Skola un skolēni

Standard

Skola ir ļoti labi un skolēnii brīnišķīgi. Pati skola tika uzcelta Bashundaras rajonā un uzņēma pirmos skolēnus 2009. gadā. Pats rajons ir pierādījums ātrumam, kā attīstās Daka. Ja skolas pirmsākumos apkārtējie laiki esot bijuši nopludināti, tad tagad apkārt slienas daudzstāvu dzīvojamās mājas, blakus ir modernā Apollo slimnīca, bet aiz stūra valstī lielākā mobilo sakaru operatora Granmeen Phone galvenais birojs. Rajons ir arī pierādījums nekontrolētai attīstībai, jo neviens nav gribējis padomāt par pietiekami ietilpīgu ielu un citas infrastruktūras izbūvi. Būtībā uz rajonu ir izbūvēta viena kārtīga iela un alternatīva ir šauras uz bedrainas ieliņas. Netālu no skolas slienas arī pierādījums politiskās piederības nozīmei Bangladešā. Tas ir milzīgs, Āzijā lielākais iepirkšanās centrs, kas ir pabeigts uz izbūvēts, bet tā arī nav sācis savu darbu. Īpašniekiem ir nesaskaņas ar pašvaldību un, kā es saprotu, abas puses pārstāv dažādas politiskās partijas. Lai tur iepirktos būs vien jāgaida uz nākamajām parlamenta/pašvaldības vēlēlēšanām.

Lai arī mums sākotnēji teica, ka vietējo skolēnu īpatsvars ir 70-80%, tad realitātē tas varētu būt 90%. Mani tas netraucē, jo skolēni ir brīnišķīgi. Pārējie 10 procenti ir Indieši, Pakistānieši, Korejieši un Japāņi. Eiropas izcelsmes baltie zvirbuļi ir vienmēr auditorijā pamanāmi un pamatā tie ir skolotāju bērni. Es pasniedzu Ekonomiku 11. klasei, Biznesu un menedžmentu 12. klasei, bet Sociālās zinības 6. un 7. klasei. Darbs kaulus nelauž un ir interesanti. Man ir arī iedalīta audzināmā grupa – 8 skolēni no 11. klases. Darba diena man sākas ar audzināmās klases reģistrēšanu un ikdienas jautājumu parunāšanu, noskaidrojot kā viņiem iet mācībās, kas jauns, utt. Pagaidām tas neprasa daudz laika, bet drīz vien būs pirmās atzīmes un būs jāsāk runāt ar viņiem par konkrētiem mērķiem mācību vai disciplīnas uzlabošanai.

 

Advertisements

Esmu atpakaļ

Standard

Es esmu atpakaļ. Esmu atgriezies pierakstu un publikāciju apritē. Mani nebija nolaupījuši rikšu braucēji vai arī nopludinājuši Bangladešas lieti. Es vienkārši sāku strādāt. Jauna skola, jauna mācību viela, jauni kolēģi nozīmē maz laika jebkam citam. Ja vēl pieskaita Dakas sastrēgumos pavadīto laiku un naktsmieru, tad pāri paliek 4 minūtes un 30 sekundes, kuras veltīt bloga vai dienasgrāmatas papildināšanai. Tas nav pietiekami, ja grib uzrakstīt kaut ko vairāk par īsiem uzsaukumiem un komentāriem. Šodien man ir vairāk laika, jo ir sācies brīvlaiks!!! Bangladešā drīz svinēs Eid ul-Fitr, jeb kā šeit vienkārši saka Eid (Izrunā kā „Īd”). Tie ir Islama pasaules ziemassvētki, bet pats interesantākais ir tas, ka katru gadu datums, kad tiek svinēti Eid svētki ir savādāks. Datumu nosaka pēc mēness cikla, kad mēness sākt augt. Šogad Eid būs 31. augustā vai arī 1. septembrī. Jā, jūs uzmīnējāt, precīzu datumu bieži vien nezina līdz pat pēdējam brīdim. Kādēļ? Kalendārā noteiktie mēness cikls nav  pietiekams pierādījums tik nozīmīgu svētku dienas noteikšanai. Imamam (musulmaņu priesterim) ir jāuzkāpj minaretā un pašam par to jāpārliecinās. Dzirdēju no kolēģiem, ka mākoņainā laikā valsts galvenais Imams sēžas lidmašīnā un dodas novērot mēnesi virs mākoņiem. Eid ir noslēgums Ramadan, jeb gavēņa mēnesim un tā ir pirmā diena, kad ticīgie var ēst arī pēc saullēkta. Labu apetīti visiem musulmaņiem.

6. augusts / Klubi, alkohols un jaunie kolēģi

Standard

Šodien mostos ar smagu galvu. Un iemesls ir ļoti triviāls – pāris ali pēc 10 dienām sausā. Bet viss sākās vakar no rīta ar brokastīm Bagha klubā kopā ar Deividu un Nohoru. Viņi abi ir mūsu „buddies”, jeb kolēģi, kas ir atbildīgi par veiksmīgu mūsu iedzīvošanos Dakā. Ņemot vērā to, ka mēs vairāk vai mazāk esam iedzīvojušies Dakā, viņi palīdz mums aizpildīt sociālās dzīves vākumu un piektdienas rītā uzaicina mūs brokastīs uz Bagha klubu. Klubs Dakā nenozīmē skaļu tehno mūziku, spoguļbumbu pie griestiem un lētus prožektorus. Klubs Dakā nozīmē ekskluzīvu sabiedrību ar piederību noteiktai nacionalitātei vai arī sabiedriskajam statusam. Pamatā lielākā daļa ārvalstnieku, kas dzīvo Dakā agri vai vēlu kļūst par klubu biedriem. Tas nedaudz atsauc atmiņā koloniālu sabiedrību, kas dzīvo pagātnē, bet tā nu tas šeit ir. Ja tu esi amerikānis, tad tev ir iespēja kļūt par „American recreational club” biedru. Bet tas, ka tu esi amerikānis, nenozīmē, ka tevi tur uzreiz tur uzņems. Par tevi ir jāgalvo kādam Amerikas vēstniecības pārstāvim. Līdzīgas prasības ir arī Holandiešu klubam, Austrāliešu klubam, Vācu klubam, Britu klubam, un tā var uzskaitīt vēl vairākus klubus. Godīgi būtu gan piebilst, ka šie klubi atsevišķos gadījumos pieņem arī citas nacionalitātes cilvēkus, tomēr ir jābūt pamatotai saiknei ar šo valsti. Ja nacionalitāte ir šķērslis, tad ir iespēja atrast klubus, kuru piederības zīme ir nauda un noteikts sabiedriskais statuss. Te ir īpaši ekskluzīvais Dakas klubs, kas durvis vēra gadsimta sākumā, kad Bangladeša vēl bija britu kolonija. Ja tajā laikā tas bija ekskluzīvi britu koloniālistu klubs, tad tagad tas ir forums un izklaides vieta Bangladešas sabiedrības krējumam – politiķiem un uzņēmējiem. Tad vēl ir Starptautiskais klubs, kur ir jāmaksā ļoti augsta biedru nauda. Bet kādēļ gan ir vērts būt par šādu klubu biedru? Iemesli ir dažādi un katram klubu biedram ir sava motivācija. Vienam tā ir norobežošanās no Bangladešas skarbās realitātes, otram tā ir tautiešu satikšana, trešajam tā ir iespēja labi pavadīt laiku kopā ar visu ģimeni. Klubos parasti ir baseini, tenisa korti, bibliotēka, restorāns, svaru zāle un bērnu spēļu istaba. Bet daudziem klubi ir iespēja nobaudīt veco labo miestiņu un iedzert arī kaut ko stiprāku. Kā jau jūs daudzi ziniet, Bangladeša ir sausa valsts, islāms nepieļauj apreibināšanos. Ārpus jau minētajiem klubiem, alkohols nav atrodams ne restorānos, ne kafejnīcās. Arī mums ir priekšā būtiska izvēle, kurā klubā iekļauties un kurš klubs mūs pieņems. Lezlija ir amerikāniete, bet es viņas vīrs, izvēle var krist uz amerikāņu klubu. Vēl jo vairāk zinot to, ka tas skaitās vislabākais pilsētā. Otrs variants ir ziemeļvalstu klubs. Būs jāstāsta viņiem, ka ne tikai igauniski runājošs tirliņš ar tauriņu uzskata sevi par ziemeļvalsts pilsoni, bet arī latviski runājošs sprukstiņš ir gatavs kvalificēties par ziemeļvalstu pilsoni tikai lai izbaudītu kluba labumus un iedzertu kādu alu. Tā nu tas ir. Bet pagaidām klubus mēs varam apmeklēt ejot uz tiem kopā ar to esošiem biedriem, kas mūs pieraksta uz konkrēto vakaru. Bagha klubā mēs paēdām kārtīgas brokastis, bet vakarā mums bija jauno skolotāju saiets austrāliešu klubā. Foster alus, aussie burgeri un šorīt man sāp galva. Ak, jā, kolēģi ir jauki. Bet par to jau nākamajā bloga ierakstā.

4. augusts / Telefons, iela un gaļa

Image

Šodien piektdiena. Eiropā tā iezīmē nedēļas pēdējo darba dienu, šeit – nedēļas nogales sākumu. Cik jauki, ja vien nebūtu jāstrādā pirmdienās.  Ar katru dienu Daka kļūst mājīgāka, tomēr pietrūkst Latvijas. Tā rezultātā man tiek bloķēts telefons. Iemesls ir pārlieku lielie tēriņi par zvaniem uz Latviju, kas pārsniedz drošības naudu. Bet lieli tēriņi ir ļoti relatīvs jēdziens un it sevišķi Bangladešā. Apmērām 30 minūtes sarunām ar Latviju man izmaksā ap 1000 takām, kas ir … 10 eiro. Situācija tiek atrisināta dienu vēlāk, kad mēs aizbraucam uz mūsu mobilā telefona operatora „Robi” klientu apkalpošanas centru un papildinām drošības naudas apjomu. Kad tas ir izdarīts steidzamies atpakaļ uz mūsu automašīnu otrā ielas pusē un to ir grūtāk izdarīt nekā pazvanīt uz Latviju. Mežonīgā satiksme uz galvenās Gulšan rajona ielas prasa spēju ātri skriet un labu koordināciju. Papildus prasme, kas noder un kuru piekopj vietējie Bangladešieši, ir kratīt mašīnām ar pirktu. Es nezinu cik tas daudz palīdz, bet pāri ielai mēs tiekam sveiki un veseli. Šeit gan man ir jāpiebilst (īpaši rūpīgi šis teikums ir jālasa manai mammai) – lai arī satiksme ir haotiska, mašīnu ātrums nav liels un tādēļ nav dzīvībai bīstams. Nākamais šķērslis spēlē „Nokļūsti līdz mašīnai” ir 8 gadīgs avīžpuika un viņa nedaudz vecākais draugs, kuri mūsu kabatās ir „saskatījuši” biezos rietumu makus. Papildus tam, mūsu šoferis vēl nav piebraucis.Tā mēs pavadām vismaz piecas minūtes viņu kompānijā. Mazo nominālvērtību banknotes mēs esam iztērējuši un man ir tikai 100 taku banknotes (1 Eiro). Klusu to pasaku Lezlijai, bet bērnu ausis dzird visu. Tas viņus nemulsina un aktīvākais runātājs saka, ka viņi labprāt pieņemtu arī 100 taku banknoti un to sadalītu fifty/fifty ar mazo puiku (skatīt bildes). Zinot, ka 100 takas šiem puikām piesaistīs citu naudas lūdzēju uzmanību, nogaidu līdz pēdējam un iedodu tās viņiem tikai pirms kāpšanas busā. Pa ceļam uz mājām iebraucam DIT-2 tirgū, kur sameklējam austrāļu miesnieku (gaļas veikalu/skārni). Priecē tas, ka pats īpašnieks, austrālietis Veins pako gaļu kopā ar saviem darbiniekiem. Uz sienas ir ne tikai kvalitātes sertifikāti A4 formāta rāmītī, bet arī sienas gleznojums ar informāciju par to, ka gaļas kvalitāte atbilst un ir pārbaudīta no Britu „PVD” puses. Tā ir būtiska informācija, it īpaši bailīgajiem rietumniekiem. Bet kā saka īsti kārklu angļi „better safe than sorry” (labāk droši, nekā pēc tam nožēlot).

_

2. augusts

Standard

Šodien sākas svētais Ramadan mēnesis, kura laikā kārtīgi musulmaņi gavē (ēst var tikai pirms saullēkta un pēc saulrieta), pārdomā savu dzīvi un dalās ar mazāk pārtikušiem līdzpilsoņiem. Tas nozīmē, ka pa dienu ir atvērta tikai daļa restorānu. Rosība pilsētā samazinās. Ielās parādās vairāk ubagu. Dakas ubagus papildina nabadzībā dzīvojošie laucinieki, kuri ierodas ar cerību, ka pārtikušie Dakas musulmaņi būs gatavi dalīties tieši ar viņiem. Arī mēs esam visā tajā ierauti, jo balta seja minibusā logā nozīmē pārticību. Sastrēgumos un atsevišķos krustojumos nav ilgi jāgaida līdz pie logiem parādās izstieptas rokas. Cik varam, tik arī mēs dalāmies, neskatoties uz ceļvežos teikto, ka tas naudas došana ubagiem situāciju neuzlabo. Tā vietā tiek ieteikts finansiāli atbalstīt vietējās NVO, kas strādā ar izglītības un nabadzības izskaušanas programmām. Mūsu šoferim, runātīgajam Mofizam ir savs viedoklis. Ne visiem ir jādod nauda, jo daži ubagi ir alkoholiķi (sausā valstī?). Mofizs mūs ved uz Homebound transporta kompānijas biroju, kas ir atbildīga par mūsu mantu saņemšanu Bangladešas muitā un to nogādi mūsu mājās. Kā izrādās tā ir liela kompānija ar 350 darbiniekiem. Tā pārstāv DHL un tās īpašnieks ir austrālietis Henrijs Džeikobs. Viesmīlība un biznesa etiķete Bangladešas (varbūt jau tikai Homebound) stilā nozīmē, ka pat liela uzņēmuma īpašnieks personīgi satiek klientu, parunājas par dzīvi un pat iesaka kurš gaļas skārnis ir vislabākais pilsētā. Mums lieti noder ziņa, ka DIT-2 tirgus telpās ir gaļas veikals „Aussy butcher”. Varbūt es neesmu izvēlīgs/izlepis/bailīgs, bet vietējo veikalu gaļu, kas nav saldēta un pakota fabrikā vēl neesmu pircis. Galu galā manai aizstāvībai varu teikt, ka šādā klimatā gaļas kvalitātei ir īpaša nozīme.

Daka: jau pirmais augusts

Standard

Kādu brīdi neesmu rakstījis, jo darbu pilnas rokas. Dzīvoklis pamazām kļūst mājīgāks, tīrāks un apdzīvotāks. Mēs varējām paļauties uz kalpones palīdzību tīrot dzīvokli, bet nolēmām tomēr paši noteikt tīrības standartu un tikai tad paļauties uz citu darba rokām. Jā, turpmāk mums ikdienas mājas darbos palīdzēs „maid”. Tieši tāpat kā es nevaru aprast ar vārdu „kalpone”, kuram latviešu valodā nav pozitīvas pieskaņas, es neesmu vēl apradis ar domu, ka kāds ikdienā mums palīdzēs ar mājas darbiem. Dienvidāzijā tā ir pierasta lieta un cilvēki, kas to var atļauties, algo šoferus, pavārus, dārzniekus, aukles, utt. Kā Rīgā mums teica Indiešu paziņa Arpita, pie kuras mēs mācījāmies bengāļu valodu: ”Ārvalstnieki ar rietumu algām Dienvidāzijā dzīvo kā paradīzē un „get pampared” (tiek apčubināti) no visām pusēm”. Bet tās ir arī darba vietas, kas ir pietiekami labi apmaksātas Bangladešas standartam un dzīves dārdzībai. Ne velti mājas apsargs Jalals mums svinīgi iesniedza savu CV un rekomendācijas, sakot, ka viņš ir brīnišķīgs pavārs. CV mums iesniedza arī rikšas braucējs, kuru līdz šim bija algojuši daži skolas kolēģi. Mūsu kalponi Piarre, kuru mēs vēl neesam satikuši ieteica skolas eLearning koordinators Maikls Gau pie kura viņa līdz šim strādāja un mēnesī mēs viņai maksāsim 8000 Takas, kas ir ekvivalents 90 EUR. Tradicionāli papildus izmaksas ir prēmijas viena mēneša algas apmērā Ramadan noslēgumā, kā arī vasaras brīvdienām sākoties. Tas nav slikts variants Piarrei, zinot, ka standarta alga kalponei mēnesī ir 4-5 tūkstoši taku. Lai arī viņa mums palīdzēs 3 dienas nedēļā, es vēl pie šīs domas neesmu pieradis.

Turpinām iepazīt vietējo dzīvo radību, kas uzskata, ka viņai ir tādas pašas tiesības atrasties dzīvoklī kā mums. Ja līdz šim mēs sastapāmies ar prusakiem, tad jaunums ir maza ķirzaka, kuru atradām gultā uz segas un maziņš simtkājis uz sienas. Abi mazāk kaitīgie kustoņi tika izlikti no dzīvokļa. Lai arī šobrīd nav odu sezona, atsevišķi eksemplāri pamanās iekost. Drogās pirktais čehu odu atbaidītājs/indētājs Bangladešas odus nesatrauc. Lasīju tikko Aijas dienasgrāmatu par dažādiem kustoņiem viņas mājā Austrālijā un smējos cik līdzīga situācija ir mums. Esam jau pieraduši pie elektrības pārrāvumiem. Vienīgi pirms pāris dienām bija noplīsis mājas ģeneratora akumulators. Ejot skaidrot situāciju par ģeneratoru, kāpnēs iepazinos ar kaimiņu – itāli Džovanni, kas šeit nodarbojas ar biznesu. Tas, ka viņš bija iznācis kāpnēs baltās semeikās un maikā, atsauca man atmiņā filmas par Neapoles strādnieku rajoniem. Šo sajūtu pastiprināja skaļais „čau”, ko viņš man nokliedza pakaļ, atvadoties. Tā nu es esmu iepazinies ar vienu no mūsu kaimiņiem. Drīz vien iepazīšos vēl ar četriem kaimiņiem. Četrus dzīvokļus apdzīvo skolas kolēģi.

Trešā diena: parādās daudz draudziņu

Standard

Pieceļamies atkal vēlu, bet ar mērķi rosīties, lai iekārtotu savu Bangladešas dzīvi. Pagaidām mūsu mantas, ko sūtījām nav atnākušas un nav ar ko tīrīt dzīvokli. Šoferis, kura vārds ir Bilash tiek sarunāts uz vieniem, bet līdz tam mēs izejam pastaigā pa rajonu. Šodien šķiet ir vēl karstāks kā līdz šim. Svīstam, bet ejam. Drīz vien rikšu braucēji sāk piedāvāt mūs aizvest uz kurieni mums vajag, mazs puikas prasa naudu. Atsakām visiem un drīz dodamies mājup. Savādākai un nepastarpinātai realitātei uz ielas bez mašīnas ir jāpierod pamazām. Tam mums ir vismaz divi gadi. Atkal apmeklējam skolu, tad veikalu. Tirgū kur atrodas mums nepieciešamie veikali valda rosība. Tiek pārdotas dzīvas vistas, drēbes, spilveni. Neiztrūkstoši ir arī melnmutaini puikas, kas vēlas pārdot novelkamās bildītes par 10 takām. Pēc viņu domām Lezlija ir vairāk iežēlināms upuris un 10 takas viens no viņiem dabū. Tad mājas un mājas tīrīšana, mēbeļu pārstumšana un telpas apgūšana. Diena beidzas ar spageti un lielu prusaku dauzīšanu. Dienvidāzijā prusaki ir ierasta lieta. Ja pirmajās dienās viņi vēl nebija aptvēruši, ka dzīvoklī 2A ir ievākušies īrnieki, tad trešajā dienā visa prusaku kopiena nāca mūs aplūkot. Par nožēlu četriem no viņiem šī vizīte beidzās letāli. Plāns ir nopirkt indi, kas pieliktu punktu prusaku interesei par dzīvokli 2A.