Blog Archives

4. augusts / Telefons, iela un gaļa

Image

Šodien piektdiena. Eiropā tā iezīmē nedēļas pēdējo darba dienu, šeit – nedēļas nogales sākumu. Cik jauki, ja vien nebūtu jāstrādā pirmdienās.  Ar katru dienu Daka kļūst mājīgāka, tomēr pietrūkst Latvijas. Tā rezultātā man tiek bloķēts telefons. Iemesls ir pārlieku lielie tēriņi par zvaniem uz Latviju, kas pārsniedz drošības naudu. Bet lieli tēriņi ir ļoti relatīvs jēdziens un it sevišķi Bangladešā. Apmērām 30 minūtes sarunām ar Latviju man izmaksā ap 1000 takām, kas ir … 10 eiro. Situācija tiek atrisināta dienu vēlāk, kad mēs aizbraucam uz mūsu mobilā telefona operatora „Robi” klientu apkalpošanas centru un papildinām drošības naudas apjomu. Kad tas ir izdarīts steidzamies atpakaļ uz mūsu automašīnu otrā ielas pusē un to ir grūtāk izdarīt nekā pazvanīt uz Latviju. Mežonīgā satiksme uz galvenās Gulšan rajona ielas prasa spēju ātri skriet un labu koordināciju. Papildus prasme, kas noder un kuru piekopj vietējie Bangladešieši, ir kratīt mašīnām ar pirktu. Es nezinu cik tas daudz palīdz, bet pāri ielai mēs tiekam sveiki un veseli. Šeit gan man ir jāpiebilst (īpaši rūpīgi šis teikums ir jālasa manai mammai) – lai arī satiksme ir haotiska, mašīnu ātrums nav liels un tādēļ nav dzīvībai bīstams. Nākamais šķērslis spēlē „Nokļūsti līdz mašīnai” ir 8 gadīgs avīžpuika un viņa nedaudz vecākais draugs, kuri mūsu kabatās ir „saskatījuši” biezos rietumu makus. Papildus tam, mūsu šoferis vēl nav piebraucis.Tā mēs pavadām vismaz piecas minūtes viņu kompānijā. Mazo nominālvērtību banknotes mēs esam iztērējuši un man ir tikai 100 taku banknotes (1 Eiro). Klusu to pasaku Lezlijai, bet bērnu ausis dzird visu. Tas viņus nemulsina un aktīvākais runātājs saka, ka viņi labprāt pieņemtu arī 100 taku banknoti un to sadalītu fifty/fifty ar mazo puiku (skatīt bildes). Zinot, ka 100 takas šiem puikām piesaistīs citu naudas lūdzēju uzmanību, nogaidu līdz pēdējam un iedodu tās viņiem tikai pirms kāpšanas busā. Pa ceļam uz mājām iebraucam DIT-2 tirgū, kur sameklējam austrāļu miesnieku (gaļas veikalu/skārni). Priecē tas, ka pats īpašnieks, austrālietis Veins pako gaļu kopā ar saviem darbiniekiem. Uz sienas ir ne tikai kvalitātes sertifikāti A4 formāta rāmītī, bet arī sienas gleznojums ar informāciju par to, ka gaļas kvalitāte atbilst un ir pārbaudīta no Britu „PVD” puses. Tā ir būtiska informācija, it īpaši bailīgajiem rietumniekiem. Bet kā saka īsti kārklu angļi „better safe than sorry” (labāk droši, nekā pēc tam nožēlot).

_

Assalam aleikum from Dhaka!

Image

life in DhakaWhen I was trying to decide on a focus for this blog, I struggled to come up with anything meaningful that I felt deserved documentation. There are all kinds of blogs and so I reverted back to the blogs I have actually spent time reading. The truth is, I am not a great fan of blogging! I tend to stumble upon them only when I am searching for information about an area or topic that I need more first-hand information on. Before moving to BD, I scoured the web looking for insight into what life there might actually be like- from an expat’s perspective. I wanted to know what to expect, what to bring along, and perhaps what to beware of. Unfortunately, there wasn’t much for me to read. I also love telling (and, on occasion, exaggerating) stories of interesting and strange things that seem to happen only to me. It could be that I make these happenings more grand than they really are, but I don’t think so! I believe that all of us lead exciting lives and basically how others percieve everyday happenings in the life of anyone but themselves is completely subjective anyhow! My hope is that this blog will survive the whole 2 years that I have signed up to live and work in BD! It would be cool to see how my perspective changes after spending time living and traveling in Asia. So, without further adieu, thus begins my blog experience known as “Love, the Poli”.  (the name is reflective of the fact that my husband will also publish posts on this blog, only his will be in Latvian)